Александр Васильев

Izrādās, ka jūtūbā ir dikti daudz visa kā laba ar AV. Iegrimu līdz ausīm.
Izcili patīkams un interesants cilvēks. Un gudrs vēl pie tam.

Sākās viss ar vakarvakarā pēkšņi uznākušo vēlmi pārlasīt Kimmerijas vasaru (sasodīts, ir tiešām, tiešām, laba, arī tagad lasot!). Šodien internetā atradu oriģināltekstu krievu valodā, jauki, ka ielādējamu; pie reizes aizrakos līdz Androņikova "Pirmā reize uz skatuves" (gomeričeskij smeh) un visbeidzot vairākas stundas Vasiļjeva :)

Padirnēju pie teļļuka

Visāda hoļivudščina, cita par citu sliktāka. Brīžiem patīkami paskatīties uz aktieriem. Dzerot vīnu, saķiķinoties ar citiem skatītājiem, kaitinot kaķi un brīžiem aizsnaužoties, ir okej. Pārmaiņas pēc.

Catwoman - tik slikta, ka jau laba. Neticami murgains scenārijs. Naivi specefekti. Tizli kostīmi. Un Halle Berija ir ar smuku figūru, bet visai neveikla. Gaita kā ķenguram, nevis kā kaķim. Vienīgi Šārona Stouna bija interesanta.

Sommersby - ai, tur tak jāpinkšķ. Žēl protagonistu! Satriecoša Džodija Fostere.

The Story of Us - brīžiem trāpīgas atziņas par tēmu, brīžiem banāli scenārija attīstības risinājumi. Bet Brūss Villiss ir labs aktieris. Feifere arī okej.

Father's Day - ir jau patīkami paskatīties uz Billija Kristela grimasēm un Robina Viljamsa ākstīšanos, bet franču filma (Les Comperes) bija pavisam cita lieta: dzīva, asprātīga, aizraujoša. Holivuda šausmīgi atpaliek. Sadomāti, samāksloti, saspīlēti. (Stulbais joks ar tualeti, piemēram. Vēeee.)

What abot Bob?  - redzēju beigas. Bija riktīgi smieklīgi.

dialogs par kaķi

- re, kā aizgāja apvainojies [par to, ka kaķim neļāva zagt desu no cilvēku sviestmaizēm]
- jā, izskatās tiešām apvainojies.
- nekas. Kad kāds no mums ies uz virtuvi, gan jau viņš atvainosies atpakaļ.

Novembris

Galvenie raksturlielumi - pelēkums, apmākums, saslapums.
Gaidīšana, pīšanās, ideju kalšana.

Bet 11. un 18. novembri arī. Nevilkos skatīties nekādu salūtu un citas izpriecas, toties pirmo reizi kopš vidusskolas laikiem aizdomājos, kas vispār notika tajos gados. Nu, tā detalizēti.

Tam palīdzēja "Bermontiāde", "Vienīgā fotogrāfija" u.c. Bija labas!

Emocionāli visvairāk aizkustināja rokoperas "Lāčplēsis" ieraksta noskatīšanās. Visādi saviļņojumi - sākot no triviālā "cik viņi tur izskatās jauni", līdz atmiņām par to, kāda es pati biju toreiz, pārdomām, kas noticis manā un Latvijas dzīvē kopš tā laika, un asarām - sajūsmas asarām par vairākām pērlēm rokoperā (gan Liepiņa, gan Zālītes, gan dziedātāju izpildījuma).


Ech!!! [šņuk, šņuk]

rekur, piemēram utt

Īsti labs karijs

Birmingemā Adil restorāns - mēli var norīt!

Kas ir karijs? Skat. šeit.

Kinsela vai Vikhema, tik un tā labi

Man patīk, kā tā sieviete raksta! Protams, ka šopaholiķes sērija bija īpaši smieklīga un patīkami pārsteidzoša (galvenokārt ar protagonisti, kas uzzīmēta ar sulīgiem, drošiem triepieniem - reizē sliktā un labā meitene, neiedomājama blondīne un apskaužama dzīvesgudriniece), bet viņas pre-šopaholiķes grāmatas, vismaz šī viena, ko es tiktāl esmu izlasījusi, tāpat kā šopaholiķes grāmatas uzrāda:

•  nesamākslotu asprātību, 
• spēju rakstīt vienlaicīgi viegli un sakarīgi, 
• talantu izveidot sižetu, kas ir pietiekami interesants, lai gribētos zināt, KasGanBūsTālāk, un pietiekami reāls/loģisks, lai nekristu uz nerviem.

Par Sofiju Kinselu alias Madlēnu Vikhemu: http://en.wikipedia.org/wiki/Sophie_Kinsella

Heartbreakers

Šī filma bija smieklīgi pārspīlēta, bet nu, nekas. :)) Dženifera Lova Hjūita jauna un sprauna, un Sigurnija Vīvere pašā spēku plaukumā, demonstrējot iespaidīgu vēl nenovītušā daiļuma un uzkrātās pieredzes kombināciju. Ainas ar Džīnu Hekmenu bija visuzjautrinošākās!