Teuvo Tulio

Paldies draugiem, kas atnāk ciemos ar pārtiku un terapeitu, un aizvelk uz bezmaksas (!) Latvijas filmu maratona ietvaros izrādīto filmu par Teuvo Tulio. Es neko par šo te Tulio nezināju, bet tagad dikti gribētu noskatīties kādu viņa filmu.

Kas ir Teuvo Tulio? Diezgan mītiska persona. Vikipēdijā teikts, ka viņa tēvs esot turku un poļu izcelsmes, bet māte - latviešu un persiešu. Puika piedzima 1912. gadā un uzauga Latgalē, vecvecāku audzināts. Viņš domāja, ka tie ir īstie vecāki, un tikai vēlāk uzzināja, kas ir viņa mamma. Mamma uzradās atpakaļ Latgales miestā pēc Tulio vectēva nāves. Tolaik Tulio nemaz vēl nesauca Tulio, viņu sauca Teodors Tugajs, īsi - Fedja. Mamma paņēma 10 gadus veco Fedju un aizveda uz Somiju. Tur viņš nodzīvoja līdz savai nāvei 2000. gadā un ierakstīja savu vārdu Somijas kinovēsturē. Teuvo jaunībā sāka filmēties mēmajās filmās, bet vēlāk pievērsās kinorežijai. Viņa darbu zelta fonds tika radīts 20. gs. 30.- 50. gados. Tulio radīja pavisam 16 filmas un piedzīvoja gan slavu, gan ignoranci. 80. gados somi viņu atklāja no jauna. Tulio kaislīgās, ekspresīvās, iespaidīgās filmas ir neparasta un īpaša somu kino klasikas daļa, kas, starp citu, esot pamatīgi ietekmējusi Aki Kaurismeki.

Latvijā līdz 90. gadiem neviens nezināja, ka Tulio ir dzimis Latvijā. Patiesībā arī tagad to reti kurš zina, un Latgales ciemā, kurā nesen ir uzstādīts piemineklis Tulio, vietējie neizpratnē rausta plecus. Šis fakts ir iekļauts un garšīgi apspēlēts Kristīnes Želves filmā par Tulio, nosaukums "Fedja", kuru tad arī noskatījos 4. maijā. Želve ir uztaisījusi patiesi aizraujošu filmu par Tulio, radoši izmantodama visus (apjomā sāpīgi niecīgos) pierādījumus Teodora eksistencei Latvijā. Kristīne prasmīgi "savelk" kopā mazo Teodoru-Fedju ar Teuvo, Latviju ar Somiju, "tos laikus" ar "šiem laikiem", melnbalto ar krāsaino, uzminamo ar zināmo. Filmā ir pietiekami daudz stāstu (lasi, vārdu), bet šos stāstus padara dzīvus vizuālais - mākoņi, lauki, sejas (gan Latgalē safilmētās, gan sejas Tulio filmās)... Īsāk sakot, iesaku, noskatieties pie izdevības.

Bet es meklēšu izdevību noskatīties kādu Tulio filmu. Grāmatu - rakstu krājumu arī gribētos izlasīt.

Vērts izlasīt:
Kā Fedja kļuva par Teuvo Tulio (raksts Želves blogā)
Tulio par režisoru kļuva jau nomaļajā Latgales sādžā (intervija ar Želvi KDienā sakarā ar rakstu krājumu Fedja. Teodors. Tulio)
Kristīne Želve uzņēmusi filmu par latviešu izcelsmes somu kino režisoru Teuvo Tulio (lietišķs, relatīvi īss, bet diezgan izsmeļošs raksts nra.lv par filmu un saistīto)
Kristīne Želve. Fedja. Teodors. Tulio (īss, koncentrēts rakstiņš KDienā par attiecīgo rakstu krājumu)

I thought it is the beginning of happiness

Skan un skan pa galvu šon

Domāju, ka man ir CD, bet neatradu. Cik labi, ka ir youtube!

Spocīgi, jocīgi un labi

Neticami!!! Sjenna Millere spēj būt laba (ļoti laba!) aktrise! Tas man bija patīkams pārsteigums. Ka Džeimss Franko būs labs, nešaubījos. Nu, un kopumā filma - kaut kas svaigs. Aizkustināja, par spīti dīvainajam un galīgi nereālajam sižeta mugurkaulam. Vienkārši - aktieri pārliecināja, un samontēts arī bija tā "pavelkoši".

Potiche

Visvairāk filmā sasmīdināja aina, kurā Depardjē izmeta Denēvu no [savas konservu kārbai līdzīgās] mašīnas. Kopumā filma tāds pekstiņš vien, bet man prieks, ka aizgāju paskatīties, un viena otra ainiņa uznirst atmiņā pat pēc vairākām dienām! Un tas, ka tai sievietei ir jau 68 gadi, liekas vienkārši neticami!

Varbūt jāatsāk mācīties franču valoda? Klausoties, kā viņi tur pļāpā, nobrīnījos, ka tik daudzus vārdus atpazīstu...

Dancis pa trim

Filma latviešu kinematogrāfa labākajās tradīcijās (ironizēju, protams), skatītāju atstāj pie neatbildēta jautājuma "bet par ko tad bija stāsts?". Aizkadra balss mums beigās provē iestāstīt, ka - iespējams - stāsts bijis par mīlestību. Ja?! (es jautāju vēl ironiskākā tonī) Mīlestību? Kur tā bija? Labākajā gadījumā no Gintera puses, jo ne Sandras, ne Freda darbībās nekādu tādu mīlestību īpaši novērot neizdevās. Un kāda jēga bija no Gintera upura? A nekāda. Jo Sandra visu mūžu tak viņu gaidīja. Veltīgi.


Filmā ir lērums visādu butaforisku parādību, piemēram, izcili glīti koptas un manikirētas kareivju rokas.

Tai pašā laikā tā vismaz bija filma nevis velns-zina-kas kā "Baiga vasara" vai "Rīgas sargi". (Šos vājprātīgos darinājumus par filmām mēle negriežas nosaukt.)

P.S. Mārtiņš Freimanis nudien ir bijis talantīgs aktieris no dieva žēlastības. Kārtējo (un ļoti diemžēl - pēdējo) reizi varēju pārliecināties.

P.P.S. Filmas mājaslapa.

The Mechanic

Mehāniķis ir viena no ļoooti retajām filmām, pēc kuras noskatīšanās (un arī ne pirms) man nav radusies ne mazākā vēlēšanās paziņkāroties par atsauksmēm, recenzijām un jebkādu citu info par filmu.  Man vienalga! Viss, ko zinu - patika, bija patīkami paskatīties un, paldies dievam, tur nebija (manuprāt) nekādu pretenziju uz kaut ko citu, nekā tā filma ir - izklaidējoša pasaciņa, kurā viss notiekošais ir pilnīgi nereāls, bet Steitems ir seksīgs, Bens Fosters - talantīgs, un "varoņdarbi" - dekoratīvi!

Oskars Vailds

...ir citātu fabrika. :) Mūždien esmu priecājusies.

Tāpēc arī bija jauki uzdurties filmai, kas balstīta "Lēdijas Vindermīras vēdeklī",  A Good Woman. (Arī tāpēc jauki, ka Helēna Hanta un Skārleta Johansone man patīk, lai ko viņas darītu. Šajā filmā viņām bija iedotas galīgi nepiemērotas lomas. Bet tas nekas!)


Nu jā, Vailds un viņa citāti! Daži piemēri, tātad, no "Lady Windermere's Fan":


I like persons better than principles, and I like persons with no principles better than anything else in the world.

My own business always bores me to death; I prefer other people's.

It is absurd to divide people into good and bad.  People are either charming or tedious.

Bigamy is having one wife too many.  Monogamy is the same.

I can resist everything except temptation.

Life is far too important a thing ever to talk seriously about it.

In this world there are only two tragedies. One is not getting what one wants, and the other is getting it.
 
A man who knows the price of everything and the value of nothing [cynic].

Experience is the name everyone gives to their mistakes.

Thorn birds

Of all the wrong I've done the worst is that I've never made a choice for love.

Zināms pārsteigums bija, izlasot to kņižku pēc 20 gadiem. Bet, nu, man prieks atskārst, ka viss ar maniem instinktiem ir bijis kārtībā tolaik, kad to saniknoti lasīju pirmoreiz, neapšaubāmi palaižot arī garām daudz ko (labu), ko toreiz pēc definīcijas uztvert nespētu.

Nu, interesanti.

Un interesanti ir tas, ka filma jūtūbā ir ielikta burtiski pirms dažām nedēļām. Biedējoši parocīgi.

Soul kitchen

Pat neatceros, kad pēdējo reizi kāda filma mani tik ļoti būtu aizrāvusi un tik ilgi paturējusi savā varā. Nemaz negribas nevienu citu filmu vairs skatīties - labāka nebūs! ;)
Kompānija arī priecēja! Mazuma piegarša, kā Ernsts teica, bet tik un tā jauki.
Burvīga, burvīga - Soul kitchen. Rekur vēl info.

2 filmas - asarām un smiekliem

Abas filmas - teicami sava žanra paraugi. Ļoti labi aktierdarbi. Neko vairāk neteikšu, jo skaidrs, ka tādas filmas aizmirst nav viegli.

Filma, kurā jārij asaras, ko ir pat neomulīgi skatīties, bet par ko ir prieks, ka redzēta:

The Counterfeiters

Filma, kuru skatoties jāsmejas no dīvana gar zemi krizdamai:

City Island

Seržants Lapiņš vismaz jāatzīmē

Tā. Varu konstatēt triljono reizi, ka mans nodoms regulāri papildināt jel ko, kas kaut minimāli atgādinātu tādu kā dienasgrāmatu - jebkurā žanrā -, ir izgāzies.

Šeit pagājšgad vēlā rudenī nolēmu piefiksēt visādas izklaides lietas, kas daiļojušas manu dzīvi. Nu, tur, grāmatas, filmas, mūzika un tādā garā. Tāpēc, lai pašai neaizmirstos un lai atskatoties varētu ar prieku atcerēties to vai citu baudīšanas gadījumu. Jo es neko neatceros! Jautājumi, kādus šad tad presē iedrukā, uzdotus visādiem slavenībām, kā "Ko jūs pašlaik lasāt?" / "Jūsu mīļākā filma?" / "Kādi pagājušā gada kultūras dzīves notikumi jūs ir iepriecinājuši visvairāk?" mani varētu iedzīt pilnīgā stuporā. Nu neatceros es to nosaukumus un pat pašus apskatīšanas, piedalīšanās, redzēšanas, lasīšanas faktus neatceros!!! Es varbūt vienīgi varētu par konkrētu filmu vai grāmatu pateikt - ā, jā, šo? - redzēju/neredzēju, iespaids tāds vai šitāds. Bet arī ne par katru. Paldies dievam, es neesmu slavenība un man neko tādu neviens nejautās, tā ka publiska izgāšanās man laikam nedraud. Bet pašai sev atgādināt gribējās. Nja.


Ē, ko nu vairs. Ap gadu miju un šī gada sākumu aplūkotās filmas un palasītās grāmatiņas ir nogrimušas manas apziņas vēstures mēslainē. Un vēl es nesaprotu, kāpēc es ne vārda neesmu bildusi par operu (vakar pēkšņi atcerējos), uz kuru es biju aizgājusi decembrī un kura manī izraisīja visai asas izjūtas, piemēram, īgnumu par Vertera un visu pārējo varoņu nedziedējamo stulbumu un no tā izrietošo problēmu, un, piemēram, asaras acīs - no šausmīgi skaistas mūzikas un no dusmām par to, ka es līdzcietīgi raudu --- par spīti tam, ka visi operas varoņi ir pilnīgi ķēmrauši! Ā, un vēl operā bija riebīgi auksti un pūta vējš, nesaprotu, kā tās pusplikās jaunkundzes varēja to izķeipt - es jau savā žaķetītē saltin salu.

Nu jā, bet vakar es aizgāju paskatīties "Seržanta Lapiņa atgriešanos". Bija smieklīgi, bija interesanti, bija aizraujoši skatīties vairākus aktierdarbus (visspēcīgākais bija Gatis Gāga - bravo!), bet tas arī viss. Tipiski latviešu filmām - skatītājs beigu beigās pieceļas, parausta plecus un paprasa "Nu un tad?". Nu neko, tad. Ainiņas bija, daudzas un labas. Filma... laikam nebija.

Bet ja gribas palasīt kaut ko vai paskatīties klipiņus un tā, šeit ir viskautkas par filmu. Arī linki uz atsauksmēm. (Palasīju, daudzām piekrītu.)

A Home at the End of the World

Vispirms uzdūros filmai (tiesa, tikai no vidus). Neko nesapratu - it kā jau nebija slikti, bet labi arī laikam ne. Viens bija skaidrs - ka ļoti, ļoti dīvaini.

Tad atcerējos, ka plauktā taču stāv Kaningema romāna tulkojums latviski. Ķēros beidzot klāt pie lasīšanas. Izrādījās pērle. Un kad visu tā apraksta, kā Kaningems, tad it nekas vairs nav dīvaini. Precīzi, izsmeļoši, nevainojami. Un viss ir īsts un reāls.

NB! Tulkojums ļoti labs. Silvija Brice.

Memoirs of a Geisha

Filma, ko grūti skatīties, bet arī -- ēeeeh, tik skaisti! Kaut gan katrs  īsts japanofīls droši vien ir šausmās. Pat es atšķīru, ka šīs nu nav japānietes - pārāk smukas [gigi] - jā, izrādījās, ķīniešu aktrises. Un kas tur ir ar to nevainības pārdošanu, tam tak it kā nevajadzēja notikt?!

Bet mazā meitene, Suzuka Ohgo - aktrise no dieva žēlastības. Wow.

Padirnēju pie teļļuka

Visāda hoļivudščina, cita par citu sliktāka. Brīžiem patīkami paskatīties uz aktieriem. Dzerot vīnu, saķiķinoties ar citiem skatītājiem, kaitinot kaķi un brīžiem aizsnaužoties, ir okej. Pārmaiņas pēc.

Catwoman - tik slikta, ka jau laba. Neticami murgains scenārijs. Naivi specefekti. Tizli kostīmi. Un Halle Berija ir ar smuku figūru, bet visai neveikla. Gaita kā ķenguram, nevis kā kaķim. Vienīgi Šārona Stouna bija interesanta.

Sommersby - ai, tur tak jāpinkšķ. Žēl protagonistu! Satriecoša Džodija Fostere.

The Story of Us - brīžiem trāpīgas atziņas par tēmu, brīžiem banāli scenārija attīstības risinājumi. Bet Brūss Villiss ir labs aktieris. Feifere arī okej.

Father's Day - ir jau patīkami paskatīties uz Billija Kristela grimasēm un Robina Viljamsa ākstīšanos, bet franču filma (Les Comperes) bija pavisam cita lieta: dzīva, asprātīga, aizraujoša. Holivuda šausmīgi atpaliek. Sadomāti, samāksloti, saspīlēti. (Stulbais joks ar tualeti, piemēram. Vēeee.)

What abot Bob?  - redzēju beigas. Bija riktīgi smieklīgi.

Novembris

Galvenie raksturlielumi - pelēkums, apmākums, saslapums.
Gaidīšana, pīšanās, ideju kalšana.

Bet 11. un 18. novembri arī. Nevilkos skatīties nekādu salūtu un citas izpriecas, toties pirmo reizi kopš vidusskolas laikiem aizdomājos, kas vispār notika tajos gados. Nu, tā detalizēti.

Tam palīdzēja "Bermontiāde", "Vienīgā fotogrāfija" u.c. Bija labas!

Emocionāli visvairāk aizkustināja rokoperas "Lāčplēsis" ieraksta noskatīšanās. Visādi saviļņojumi - sākot no triviālā "cik viņi tur izskatās jauni", līdz atmiņām par to, kāda es pati biju toreiz, pārdomām, kas noticis manā un Latvijas dzīvē kopš tā laika, un asarām - sajūsmas asarām par vairākām pērlēm rokoperā (gan Liepiņa, gan Zālītes, gan dziedātāju izpildījuma).


Ech!!! [šņuk, šņuk]

rekur, piemēram utt

Heartbreakers

Šī filma bija smieklīgi pārspīlēta, bet nu, nekas. :)) Dženifera Lova Hjūita jauna un sprauna, un Sigurnija Vīvere pašā spēku plaukumā, demonstrējot iespaidīgu vēl nenovītušā daiļuma un uzkrātās pieredzes kombināciju. Ainas ar Džīnu Hekmenu bija visuzjautrinošākās!

RED

Retired, Extremely Dangerous ---- and pretty boring.

Filma reizēm atgādināja Ocean's Eleven, brīžiem - The Expendables, bet kopumā nedavilka ne līdz vienai, ne otrai. Labi, ka aktieri tādi, uz kuriem nav žēl paskatīties arī tik neasprātīgā un kopumā patizlā darinājumā. Tie daži jociņi, ko vērts redzēt, ir apskatāmi treilerī.

Neatceros, kur, bet vienā kritikā bija pareizi uzrakstīts, ka šī filma "simultaneously tries too hard and not hard enough".

Vislielākais pārsteigums man bija, ka, izrādās, šai aktrisei jau 46 gadi. Filmā izskatījās, ka 25.

The Social Network

Kopš brīža, kad redzēju treileri, ieziņkārojos un iekārojos apskatīt.

Filma, manuprāt, nav tik laba, kā lielākā daļa kritiķu apgalvo. Drusku par daudz izdarīšanās un iztaisīšanās, drusku par maz satura un dziļuma. Tomēr bija interesanti apskatīties. Ļoti labi aktierdarbi visās galvenajās lomās.

Kārtējo reizi lika aizdomāties par to, cik daudz paralēlu pasauļu ir / notiek vienlaicīgi. Un dažās mēs piedalāmies, par to pat nenojaušot.

Tai pašā laikā - visiem sāp vienādi, visi mīl vienādi, visi vēlas tikt pieņemti, atzīti, mīlēti, novērtēti....

Un viena no spilgtākajām filmas premisām - visu, ko džeki dara, viņi dara tāpēc, lai dabūtu pussy. It kā baigi vienkāršoti un reducēti, bet - laikam tak tā arī ir. Nabadziņi. :)

P.S. 2008. gada intervija ar reālo Marku Cukenbergu.

Larry David

Līdz šim kaut kā bija pagājis garām (okei, vienīgi biju šamo redzējusi aktiera kapacitātē iekš Whatever works). Feins, feins onkulis. Pavej. (Un te tas pats uzrakstīts.)

That’s what I am now, a “rich prick.” Prick always follows the word rich. If you’re rich, you’re a prick. Just the way schmuck always follows the word poor. So I went from a poor schmuck to a rich prick without hardly any transition. Of course, I was a poor schmuck longer than I’ve been a rich prick, and frankly, I’m not that much happier as a prick than a schmuck.
 
Bet man jau nebūs laika apskatīt Seinfeld. Labi, ka Jūtūbā ir visādi jauki krikumi no Curb Your Enthuziasm. Un galvenais - viņa burvīgās intervijas.