Filma latviešu kinematogrāfa labākajās tradīcijās (ironizēju, protams), skatītāju atstāj pie neatbildēta jautājuma "bet par ko tad bija stāsts?". Aizkadra balss mums beigās provē iestāstīt, ka - iespējams - stāsts bijis par mīlestību. Ja?! (es jautāju vēl ironiskākā tonī) Mīlestību? Kur tā bija? Labākajā gadījumā no Gintera puses, jo ne Sandras, ne Freda darbībās nekādu tādu mīlestību īpaši novērot neizdevās. Un kāda jēga bija no Gintera upura? A nekāda. Jo Sandra visu mūžu tak viņu gaidīja. Veltīgi.
Filmā ir lērums visādu butaforisku parādību, piemēram, izcili glīti koptas un manikirētas kareivju rokas.
Tai pašā laikā tā vismaz bija filma nevis velns-zina-kas kā "Baiga vasara" vai "Rīgas sargi". (Šos vājprātīgos darinājumus par filmām mēle negriežas nosaukt.)
P.S. Mārtiņš Freimanis nudien ir bijis talantīgs aktieris no dieva žēlastības. Kārtējo (un ļoti diemžēl - pēdējo) reizi varēju pārliecināties.
P.P.S. Filmas mājaslapa.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru