Hate list

Nepiederu pie ļaužiem, kuriem kaifu sagādā ņemšanās ap to, kas nepatīk (tā vietā, lai pievērstos tam, kas patīk), bet man arī ir lietas, kas mani atkārtoti kaitina. Tāpēc nolēmu uztaisīt šo heitlisti. Mērķis neskaidrs, iespējams, vienkārši "norakstīt nost". Visu, kas ir uzkritis uz nerva, neatceros - parasti vispār to aizmirstu 3 sekundes pēc tam, kad esmu paniknojusies - bet dažas lietas uzpeld atkal un atkal, tajos mirkļos tad nu tās atceros... Citiem vārdiem, papildināšu sarakstu pēc apstākļiem un pēc vajadzības. Nu tad, aiziet!...

• Neciešu izteicienus iz sērijas "dzīve pēc 40 tikai sākas!" Helou?! Līdz 40 bija kas - cilvēks nedzīvoja??
• Neciešu izteicienus iz sērijas "viņš nodevās darbam par 120 procentiem". Helou?! 120 procenti neeksistē. 100 procenti ir maksimums.
• Neciešu, ja cilvēks atnāk uz ballīti un vazājas apkārt ar drūmu ģīmi. Nē, nav visiem jābūt nemitīgi smaidīgiem, bet ja galīgi nespēj savākties kaut cik pieklājīgā izskatā, tupi mājās. Nevienam saviesīgā pasākumā nav jāskatās uz citu īgnajām izteiksmēm. Pēdējais piemērs - Šarlīze Terona 2014. gada Oskaros. Ar ļoti retiem izņēmumiem, viņas feiss saglabāja šāda veida grimasi. WTF?!
• Ja pieaugušas sievietes sauc par meitenēm. Īpaši tās, kurām acīmredzami jau gadsimta ceturksni vairs nav jaunība. Es neteikšu, ka mani tas akurāt kaitina. Es saprotu, ka šīs tantes cenšas cita citu uzmundrināt, un varbūt ka tas nemaz nav tik slikti. Tomēr - man pārsvarā gadījumu tas tik un tā šķiet sasodīti stulbi. Un ikreiz, kad tāda tante nosauc/uzrunā MANI par meiteni, man jāsaraujas diskomfortā.
• Kaut kādas nesaprotamas astītes matos. Ne funkcionāla jēga, ne estētiska bauda. Kaut kāds pīīīīīī. Es tiešām nesaprotu, kāpēc. Nu, kāpēc???
• Bezgalīgā - un kļūdainā! - Marijas Antuanetes citēšana (par tām kūkām un maizi). Marija Antuanete nekad to nav teikusi. Mūslaikos nav pat jāiet uz bibliotēku, lai noskaidrotu tāda veida informāciju, pietiek iesist attiecīgos atslēgvārdus un iegūglēt. Bet nē, to nedarīs, turpinās vazāt šo stereotipisko, pseidokulturālo klišeju...
• Neciešu, ja cilvēkus dēvē par "cilvēciņiem".
• Neciešu, ja diskusijā oponents nevis diskutē par manis teikto, bet no pirksta izzīž kaut ko, ko es teikusi neesmu, un tad dedzīgi apstrīd to, gaidīdams no manis, lai es taisnojos, kālab es "tā teicu".
• Eksaltētā pārnopietnība, sludinot tāda veida muļķības kā "sievietēm noteikti jāvalkā svārki, jo viņas uzņem enerģiju no zemes". Pat ja mēs iztēlotos, ka nudien sievietes "uzņem enerģiju no zemes" ---- pasūdīga tā enerģija, ja tai spēj patraucēt lieka auduma kārta kājstarpē, ne? :)
• Izcili nevīžīga interpunkcija, ierakstot komentārus sociālajos tīklos vai rakstot īsziņas, vai citādi elektroniski komunicējot. Parasti iet roku rokā ar līdzīgi nevīžīgu gramatiku un banālu saturu. Raksturīgi: bārstīties ar daudzpunktēm, bagātīgi lietot izsaukuma zīmes (punkts kā pieturzīme netiek izskatīts), izvairīties no atstarpes taustiņa lietošanas, kur vajadzētu, un tendence spiest atstarpi starp tekstu un pieturzīmi. ("...kur.Esi !!... Kapc nezvani ??!!!!"; "Es un mana mīļais Dēliņš!!!!!..."; "Baudam rudeni.... Mmmm! .....")
• Paniska atteikšanās klikšķināt uz hipersaitēm. Te jāpaskaidro, ka nav runa par aizdomīgām saitēm no aizdomīgiem sūtītājiem - proti, gadījumiem, kuros ir augsta ticamība, ka zem saites atrodas vīruss. Nē. Runa ir par saitēm no pazīstamiem cilvēkiem elektroniskajā saziņā vai interneta tekstā, kurā nav pamata domāt, ka zem saites slēpjas kaut kas bīstams vai neiederīgs. Man bija liels pārsteigums uzzināt, ka tādi tipāži ir. Viņi vienkārši neklikšķina, nekad un neko, principiāli. Turklāt viņi turpina sarunu tādā tonī, it kā būtu saitē ieskatījušies, un tu, cilvēks, nevari saprast, kāpēc viņš turpina atkārtoti jautāt par kaut ko, par ko saitē ir izsmeļoši izlasāms!
• Novēlējums "Jauku dienu!" pasīvi agresīva un, kā likums, nejautāta (tātad uzspiesta) viedokļa nobeigumā.