Thorn birds

Of all the wrong I've done the worst is that I've never made a choice for love.

Zināms pārsteigums bija, izlasot to kņižku pēc 20 gadiem. Bet, nu, man prieks atskārst, ka viss ar maniem instinktiem ir bijis kārtībā tolaik, kad to saniknoti lasīju pirmoreiz, neapšaubāmi palaižot arī garām daudz ko (labu), ko toreiz pēc definīcijas uztvert nespētu.

Nu, interesanti.

Un interesanti ir tas, ka filma jūtūbā ir ielikta burtiski pirms dažām nedēļām. Biedējoši parocīgi.

Vili Lācīti - bravo!

"Kā gan es ar savām latvieša smadzenēm spētu izskaidrot to, ka pretimnācējs tev uzsmaida bez jebkāda iemesla?! Ko viņam no manis vajag, tam melnajam puisim autobusa pieturā, un kāpēc viņš runājas ar mani par to, cik grūta nedēļa bijusi mums abiem? Varbūt viņš gribēja man aptīrīt kabatas? Un vai tiešām visas sievietes šeit būtu nocietušās maukas, jo neviena neizvairās no skatiena un smaida pretī? Man no sākuma galva gāja riņķī. Austrumeiropā cilvēki cits citu uzlūko ar skatienu, ko angliski sauc mean look. Rietumeiropā dzīve tiek uzskatīta par prieka vērtu un cilvēki par vērtībām un potenciāliem draugiem. Vai par to vien nebūtu bijis jāpakar aiz pautiem visi padomju sistēmas kaldinātāji? Viņi mums ir atņēmuši pašu galveno - dzīvesprieku. Miljoniem cilvēku izkastrētas smadzenes, un tagad jau vairākas paaudzes raustās no ēnām un redz viens otrā pirmām kārtām stukaču vai ienaidnieku. Viena no mūsējo kultūršoka pazīmēm Rietumeiropā ir krampis sejā - tu centies no sākuma smaidīt pretī pieklājības pēc, un pēc kāda laika izveidojas agonizējoša izteiksme, jo attiecīgā muskulatūra nav trenēta tikpat kā necik. Mūsu kultūrā smaids ir kā seksa rotaļlieta - tas ir domāts tikai tiem, kam tu uzticies, un to lieto tikai aiz slēgtām durvīm, lai citi neredz. Kad jums pēdējoreiz uzsmaidīja biļešu kontrolieris, taksists vai veikala pārdevēja? Un nav ko muldēt, ka tagad lietas mainās - mums ir arī ieaudzināts, ka pelēcība ir visu lietu mēraukla un augstākais tikums, un mēs to uzspiežam saviem bērniem. Starp smaidiem un krāsām mēs nejūtamies savējie."

Jā, jā, šeit ir visādi, un tur ir visādi, un blablabla. Un jaunās paaudzes jau IR izmainījušās. Un tomēr - vai nav apbrīnojami precīzi? Es nevaru nepiekrist, jo atceros tās daudzās reizes, kad pēc pabūšanas citā kultūrvidē kaut vai pāris dieniņas, tu, cilvēks, esi atslābis un (ļoti ātri) pieradis apsveikt citus cilvēkus pat ja ne ar labdienu, pat ja ne ar smaidu, tad kaut vai vismaz ar skatienu, kas vēsta "es tevi redzu, tu mani arī"; nu lūk, tu tāds atslābis ierodies lidostā, izej cauri kontrolēm un tad pienāc pie vārtiem, kur pulcējas ļauži, lai lidotu uz Rīgu. Arvien tuvāk nākot, tu nesaproti, kas ir citādāk nekā iepriekšējās dienās, bet tu nepārprotami jūti, ka IR citādāk. Tāda kā neuzticēšanās, noraidīšanas un baiļu aura. Smaids, ko veltīt svešam cilvēkam? Kas tad tāds? Kaut vai skatiens, kas paustu cieņu un labvēlību? Ko vēl neiedomājies! Nu, jā. Bet labā ziņa - tas tiešām, tiešām mainās. Ļoti lēni, bet mainās.

Citāta autors ir Vilis Lācītis grāmatā "Stroika ar skatu uz Londonu". Ļoti asprātīga grāmata! Mani aplausi! Es iesaku ikvienam. Grāmata izliekas esam uzrakstīta vienkāršrunā (efektu vēl paspilgtina bagātīgi lietotie žargonismi), taču patiesībā no tā saucamā literārā viedokļa grāmata ir pat ļoti izsmalcināta. Manuprāt.

Nu, ko tur daudz, paši lasiet, un recenzijas arī ir pieejamas, piemēram, šī (Berelis).

A man tās beigas (par ko daudzi recenzenti izsakās vairāk vai mazāk kritiski) - nu, tur, nevajadzējis Rahimu galināt, un nevajadzējis to storiju ar pieminekļa apmīzēja DNS - arī patika. Tā bija kā krēma kārta uz tortes, kur skaidrs, ka tortes biskvīts ir garšīgākais un galvenākais, bet nu tas krēms, tas tāds neobligāts, bet patīkama piedeva.

A Home at the End of the World

Vispirms uzdūros filmai (tiesa, tikai no vidus). Neko nesapratu - it kā jau nebija slikti, bet labi arī laikam ne. Viens bija skaidrs - ka ļoti, ļoti dīvaini.

Tad atcerējos, ka plauktā taču stāv Kaningema romāna tulkojums latviski. Ķēros beidzot klāt pie lasīšanas. Izrādījās pērle. Un kad visu tā apraksta, kā Kaningems, tad it nekas vairs nav dīvaini. Precīzi, izsmeļoši, nevainojami. Un viss ir īsts un reāls.

NB! Tulkojums ļoti labs. Silvija Brice.

Latvieši esot visur

Tāaaa. Izlasīju un arī V iedevu izlasīt. Šams teica - "Lubene!" (bet izlasīja nedabiskā ātrumā, nemaz nezināju, ka šis spēj tik ātri lasīt. Teicās, ka tiešlasījumā, ne pa diagonāli). Well, ir jau arī. Bet nu interesanta tik un tā. Bija jautri lasīt. Vienkopus visādi mīti, priekšstati, patiesības, puspatiesības un ceturtdaļpatiesības par latviešiem un citiem ļaudīm iz Latvijas. Iesaku!

Lūk, Bereļa intervija ar "Latvieši ir visur" autoru.

Александр Васильев

Izrādās, ka jūtūbā ir dikti daudz visa kā laba ar AV. Iegrimu līdz ausīm.
Izcili patīkams un interesants cilvēks. Un gudrs vēl pie tam.

Sākās viss ar vakarvakarā pēkšņi uznākušo vēlmi pārlasīt Kimmerijas vasaru (sasodīts, ir tiešām, tiešām, laba, arī tagad lasot!). Šodien internetā atradu oriģināltekstu krievu valodā, jauki, ka ielādējamu; pie reizes aizrakos līdz Androņikova "Pirmā reize uz skatuves" (gomeričeskij smeh) un visbeidzot vairākas stundas Vasiļjeva :)

Kinsela vai Vikhema, tik un tā labi

Man patīk, kā tā sieviete raksta! Protams, ka šopaholiķes sērija bija īpaši smieklīga un patīkami pārsteidzoša (galvenokārt ar protagonisti, kas uzzīmēta ar sulīgiem, drošiem triepieniem - reizē sliktā un labā meitene, neiedomājama blondīne un apskaužama dzīvesgudriniece), bet viņas pre-šopaholiķes grāmatas, vismaz šī viena, ko es tiktāl esmu izlasījusi, tāpat kā šopaholiķes grāmatas uzrāda:

•  nesamākslotu asprātību, 
• spēju rakstīt vienlaicīgi viegli un sakarīgi, 
• talantu izveidot sižetu, kas ir pietiekami interesants, lai gribētos zināt, KasGanBūsTālāk, un pietiekami reāls/loģisks, lai nekristu uz nerviem.

Par Sofiju Kinselu alias Madlēnu Vikhemu: http://en.wikipedia.org/wiki/Sophie_Kinsella

Regīna ---- Regīna!!!

Tikko pabeidzu lasīt, gribēju lasīt vēlreiz no sākuma.

Tā arī darīšu pēc Birmingemas.

White Oleander

Kādu laiku mani nebija nekas tik ļoti "uzrunājis" (lai kā man neriebtos šis vārds, pārsteigta secinu, ka nevaru atrast semantisku analogu), kā filma White Oleander. Biju gribējusi to apskatīt jau kādu laiku, bet kaut kā nesanāca. Grāmatas tulkojums latviešu valodā arī stāvēja man plauktā jau sen, bet nekad nebija īstais garastāvoklis lasīt.

Pārbraucot no LT pirmdiensvakarā jutos tieši tik izkakāta krizdole, lai reizi pa daudzām nedēļām ieslēgtu TV. Un šeku reku, uzbrauzējot - šī filma!
Okei, filma nav nevainojama, it īpaši, ja sāk salīdzināt ar grāmatu. Un vēl es nesaprotu, kāpēc atsauksmēs visi jūsmo par Renē Zelvēgeri filmā. Viss jau labi ar šīs aktrises sniegumu, bet man viņas feiss bezgalīgi krita uz nerviem. (Es nesolīju, ka būšu politkorekta.) Pie tam - grāmatā Klēras tēls, kā skaidri un gaiši norādīts un detalizēti aprakstīts, bija Odrijas Hepbernas tipāžs! Bet, nu, lai paliek. Mišela Feifere bija laba, Robina Raita - ļoti laba. Bet pats satriecošākais bija tas, ko uz ekrāna darīja Alisona Lomane. Spēcīgi!

Pēc filmas beidzot izlasīju grāmatu. Labs Silvijas Brices tulkojums. Grāmata daiļrunīga. Par izdzīvošanu, par mīlestību, par naidu. Par to, cik daudz ir paralēlu pasauļu. Par "this is a men's world." Un daudz ko citu.

Nopriecājos, ka grāmata bija plauktā. Reizēm es mīlu savus grāmatu plauktus, pat ja brīžiem es skatos uz tiem un nesaprotu, ko šīs papīra tonnas dara manā mājā.