Kādu laiku mani nebija nekas tik ļoti "uzrunājis" (lai kā man neriebtos šis vārds, pārsteigta secinu, ka nevaru atrast semantisku analogu), kā filma White Oleander. Biju gribējusi to apskatīt jau kādu laiku, bet kaut kā nesanāca. Grāmatas tulkojums latviešu valodā arī stāvēja man plauktā jau sen, bet nekad nebija īstais garastāvoklis lasīt.
Pārbraucot no LT pirmdiensvakarā jutos tieši tik izkakāta krizdole, lai reizi pa daudzām nedēļām ieslēgtu TV. Un šeku reku, uzbrauzējot - šī filma!
Okei, filma nav nevainojama, it īpaši, ja sāk salīdzināt ar grāmatu. Un vēl es nesaprotu, kāpēc atsauksmēs visi jūsmo par Renē Zelvēgeri filmā. Viss jau labi ar šīs aktrises sniegumu, bet man viņas feiss bezgalīgi krita uz nerviem. (Es nesolīju, ka būšu politkorekta.) Pie tam - grāmatā Klēras tēls, kā skaidri un gaiši norādīts un detalizēti aprakstīts, bija Odrijas Hepbernas tipāžs! Bet, nu, lai paliek. Mišela Feifere bija laba, Robina Raita - ļoti laba. Bet pats satriecošākais bija tas, ko uz ekrāna darīja Alisona Lomane. Spēcīgi!
Pēc filmas beidzot izlasīju grāmatu. Labs Silvijas Brices tulkojums. Grāmata daiļrunīga. Par izdzīvošanu, par mīlestību, par naidu. Par to, cik daudz ir paralēlu pasauļu. Par "this is a men's world." Un daudz ko citu.
Nopriecājos, ka grāmata bija plauktā. Reizēm es mīlu savus grāmatu plauktus, pat ja brīžiem es skatos uz tiem un nesaprotu, ko šīs papīra tonnas dara manā mājā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru