Oskars Vailds

...ir citātu fabrika. :) Mūždien esmu priecājusies.

Tāpēc arī bija jauki uzdurties filmai, kas balstīta "Lēdijas Vindermīras vēdeklī",  A Good Woman. (Arī tāpēc jauki, ka Helēna Hanta un Skārleta Johansone man patīk, lai ko viņas darītu. Šajā filmā viņām bija iedotas galīgi nepiemērotas lomas. Bet tas nekas!)


Nu jā, Vailds un viņa citāti! Daži piemēri, tātad, no "Lady Windermere's Fan":


I like persons better than principles, and I like persons with no principles better than anything else in the world.

My own business always bores me to death; I prefer other people's.

It is absurd to divide people into good and bad.  People are either charming or tedious.

Bigamy is having one wife too many.  Monogamy is the same.

I can resist everything except temptation.

Life is far too important a thing ever to talk seriously about it.

In this world there are only two tragedies. One is not getting what one wants, and the other is getting it.
 
A man who knows the price of everything and the value of nothing [cynic].

Experience is the name everyone gives to their mistakes.

Thorn birds

Of all the wrong I've done the worst is that I've never made a choice for love.

Zināms pārsteigums bija, izlasot to kņižku pēc 20 gadiem. Bet, nu, man prieks atskārst, ka viss ar maniem instinktiem ir bijis kārtībā tolaik, kad to saniknoti lasīju pirmoreiz, neapšaubāmi palaižot arī garām daudz ko (labu), ko toreiz pēc definīcijas uztvert nespētu.

Nu, interesanti.

Un interesanti ir tas, ka filma jūtūbā ir ielikta burtiski pirms dažām nedēļām. Biedējoši parocīgi.

Soul kitchen

Pat neatceros, kad pēdējo reizi kāda filma mani tik ļoti būtu aizrāvusi un tik ilgi paturējusi savā varā. Nemaz negribas nevienu citu filmu vairs skatīties - labāka nebūs! ;)
Kompānija arī priecēja! Mazuma piegarša, kā Ernsts teica, bet tik un tā jauki.
Burvīga, burvīga - Soul kitchen. Rekur vēl info.

Vili Lācīti - bravo!

"Kā gan es ar savām latvieša smadzenēm spētu izskaidrot to, ka pretimnācējs tev uzsmaida bez jebkāda iemesla?! Ko viņam no manis vajag, tam melnajam puisim autobusa pieturā, un kāpēc viņš runājas ar mani par to, cik grūta nedēļa bijusi mums abiem? Varbūt viņš gribēja man aptīrīt kabatas? Un vai tiešām visas sievietes šeit būtu nocietušās maukas, jo neviena neizvairās no skatiena un smaida pretī? Man no sākuma galva gāja riņķī. Austrumeiropā cilvēki cits citu uzlūko ar skatienu, ko angliski sauc mean look. Rietumeiropā dzīve tiek uzskatīta par prieka vērtu un cilvēki par vērtībām un potenciāliem draugiem. Vai par to vien nebūtu bijis jāpakar aiz pautiem visi padomju sistēmas kaldinātāji? Viņi mums ir atņēmuši pašu galveno - dzīvesprieku. Miljoniem cilvēku izkastrētas smadzenes, un tagad jau vairākas paaudzes raustās no ēnām un redz viens otrā pirmām kārtām stukaču vai ienaidnieku. Viena no mūsējo kultūršoka pazīmēm Rietumeiropā ir krampis sejā - tu centies no sākuma smaidīt pretī pieklājības pēc, un pēc kāda laika izveidojas agonizējoša izteiksme, jo attiecīgā muskulatūra nav trenēta tikpat kā necik. Mūsu kultūrā smaids ir kā seksa rotaļlieta - tas ir domāts tikai tiem, kam tu uzticies, un to lieto tikai aiz slēgtām durvīm, lai citi neredz. Kad jums pēdējoreiz uzsmaidīja biļešu kontrolieris, taksists vai veikala pārdevēja? Un nav ko muldēt, ka tagad lietas mainās - mums ir arī ieaudzināts, ka pelēcība ir visu lietu mēraukla un augstākais tikums, un mēs to uzspiežam saviem bērniem. Starp smaidiem un krāsām mēs nejūtamies savējie."

Jā, jā, šeit ir visādi, un tur ir visādi, un blablabla. Un jaunās paaudzes jau IR izmainījušās. Un tomēr - vai nav apbrīnojami precīzi? Es nevaru nepiekrist, jo atceros tās daudzās reizes, kad pēc pabūšanas citā kultūrvidē kaut vai pāris dieniņas, tu, cilvēks, esi atslābis un (ļoti ātri) pieradis apsveikt citus cilvēkus pat ja ne ar labdienu, pat ja ne ar smaidu, tad kaut vai vismaz ar skatienu, kas vēsta "es tevi redzu, tu mani arī"; nu lūk, tu tāds atslābis ierodies lidostā, izej cauri kontrolēm un tad pienāc pie vārtiem, kur pulcējas ļauži, lai lidotu uz Rīgu. Arvien tuvāk nākot, tu nesaproti, kas ir citādāk nekā iepriekšējās dienās, bet tu nepārprotami jūti, ka IR citādāk. Tāda kā neuzticēšanās, noraidīšanas un baiļu aura. Smaids, ko veltīt svešam cilvēkam? Kas tad tāds? Kaut vai skatiens, kas paustu cieņu un labvēlību? Ko vēl neiedomājies! Nu, jā. Bet labā ziņa - tas tiešām, tiešām mainās. Ļoti lēni, bet mainās.

Citāta autors ir Vilis Lācītis grāmatā "Stroika ar skatu uz Londonu". Ļoti asprātīga grāmata! Mani aplausi! Es iesaku ikvienam. Grāmata izliekas esam uzrakstīta vienkāršrunā (efektu vēl paspilgtina bagātīgi lietotie žargonismi), taču patiesībā no tā saucamā literārā viedokļa grāmata ir pat ļoti izsmalcināta. Manuprāt.

Nu, ko tur daudz, paši lasiet, un recenzijas arī ir pieejamas, piemēram, šī (Berelis).

A man tās beigas (par ko daudzi recenzenti izsakās vairāk vai mazāk kritiski) - nu, tur, nevajadzējis Rahimu galināt, un nevajadzējis to storiju ar pieminekļa apmīzēja DNS - arī patika. Tā bija kā krēma kārta uz tortes, kur skaidrs, ka tortes biskvīts ir garšīgākais un galvenākais, bet nu tas krēms, tas tāds neobligāts, bet patīkama piedeva.

2 filmas - asarām un smiekliem

Abas filmas - teicami sava žanra paraugi. Ļoti labi aktierdarbi. Neko vairāk neteikšu, jo skaidrs, ka tādas filmas aizmirst nav viegli.

Filma, kurā jārij asaras, ko ir pat neomulīgi skatīties, bet par ko ir prieks, ka redzēta:

The Counterfeiters

Filma, kuru skatoties jāsmejas no dīvana gar zemi krizdamai:

City Island

Seržants Lapiņš vismaz jāatzīmē

Tā. Varu konstatēt triljono reizi, ka mans nodoms regulāri papildināt jel ko, kas kaut minimāli atgādinātu tādu kā dienasgrāmatu - jebkurā žanrā -, ir izgāzies.

Šeit pagājšgad vēlā rudenī nolēmu piefiksēt visādas izklaides lietas, kas daiļojušas manu dzīvi. Nu, tur, grāmatas, filmas, mūzika un tādā garā. Tāpēc, lai pašai neaizmirstos un lai atskatoties varētu ar prieku atcerēties to vai citu baudīšanas gadījumu. Jo es neko neatceros! Jautājumi, kādus šad tad presē iedrukā, uzdotus visādiem slavenībām, kā "Ko jūs pašlaik lasāt?" / "Jūsu mīļākā filma?" / "Kādi pagājušā gada kultūras dzīves notikumi jūs ir iepriecinājuši visvairāk?" mani varētu iedzīt pilnīgā stuporā. Nu neatceros es to nosaukumus un pat pašus apskatīšanas, piedalīšanās, redzēšanas, lasīšanas faktus neatceros!!! Es varbūt vienīgi varētu par konkrētu filmu vai grāmatu pateikt - ā, jā, šo? - redzēju/neredzēju, iespaids tāds vai šitāds. Bet arī ne par katru. Paldies dievam, es neesmu slavenība un man neko tādu neviens nejautās, tā ka publiska izgāšanās man laikam nedraud. Bet pašai sev atgādināt gribējās. Nja.


Ē, ko nu vairs. Ap gadu miju un šī gada sākumu aplūkotās filmas un palasītās grāmatiņas ir nogrimušas manas apziņas vēstures mēslainē. Un vēl es nesaprotu, kāpēc es ne vārda neesmu bildusi par operu (vakar pēkšņi atcerējos), uz kuru es biju aizgājusi decembrī un kura manī izraisīja visai asas izjūtas, piemēram, īgnumu par Vertera un visu pārējo varoņu nedziedējamo stulbumu un no tā izrietošo problēmu, un, piemēram, asaras acīs - no šausmīgi skaistas mūzikas un no dusmām par to, ka es līdzcietīgi raudu --- par spīti tam, ka visi operas varoņi ir pilnīgi ķēmrauši! Ā, un vēl operā bija riebīgi auksti un pūta vējš, nesaprotu, kā tās pusplikās jaunkundzes varēja to izķeipt - es jau savā žaķetītē saltin salu.

Nu jā, bet vakar es aizgāju paskatīties "Seržanta Lapiņa atgriešanos". Bija smieklīgi, bija interesanti, bija aizraujoši skatīties vairākus aktierdarbus (visspēcīgākais bija Gatis Gāga - bravo!), bet tas arī viss. Tipiski latviešu filmām - skatītājs beigu beigās pieceļas, parausta plecus un paprasa "Nu un tad?". Nu neko, tad. Ainiņas bija, daudzas un labas. Filma... laikam nebija.

Bet ja gribas palasīt kaut ko vai paskatīties klipiņus un tā, šeit ir viskautkas par filmu. Arī linki uz atsauksmēm. (Palasīju, daudzām piekrītu.)