"Kā gan es ar savām latvieša smadzenēm spētu izskaidrot to, ka pretimnācējs tev uzsmaida bez jebkāda iemesla?! Ko viņam no manis vajag, tam melnajam puisim autobusa pieturā, un kāpēc viņš runājas ar mani par to, cik grūta nedēļa bijusi mums abiem? Varbūt viņš gribēja man aptīrīt kabatas? Un vai tiešām visas sievietes šeit būtu nocietušās maukas, jo neviena neizvairās no skatiena un smaida pretī? Man no sākuma galva gāja riņķī. Austrumeiropā cilvēki cits citu uzlūko ar skatienu, ko angliski sauc mean look. Rietumeiropā dzīve tiek uzskatīta par prieka vērtu un cilvēki par vērtībām un potenciāliem draugiem. Vai par to vien nebūtu bijis jāpakar aiz pautiem visi padomju sistēmas kaldinātāji? Viņi mums ir atņēmuši pašu galveno - dzīvesprieku. Miljoniem cilvēku izkastrētas smadzenes, un tagad jau vairākas paaudzes raustās no ēnām un redz viens otrā pirmām kārtām stukaču vai ienaidnieku. Viena no mūsējo kultūršoka pazīmēm Rietumeiropā ir krampis sejā - tu centies no sākuma smaidīt pretī pieklājības pēc, un pēc kāda laika izveidojas agonizējoša izteiksme, jo attiecīgā muskulatūra nav trenēta tikpat kā necik. Mūsu kultūrā smaids ir kā seksa rotaļlieta - tas ir domāts tikai tiem, kam tu uzticies, un to lieto tikai aiz slēgtām durvīm, lai citi neredz. Kad jums pēdējoreiz uzsmaidīja biļešu kontrolieris, taksists vai veikala pārdevēja? Un nav ko muldēt, ka tagad lietas mainās - mums ir arī ieaudzināts, ka pelēcība ir visu lietu mēraukla un augstākais tikums, un mēs to uzspiežam saviem bērniem. Starp smaidiem un krāsām mēs nejūtamies savējie."
Jā, jā, šeit ir visādi, un tur ir visādi, un blablabla. Un jaunās paaudzes jau IR izmainījušās. Un tomēr - vai nav apbrīnojami precīzi? Es nevaru nepiekrist, jo atceros tās daudzās reizes, kad pēc pabūšanas citā kultūrvidē kaut vai pāris dieniņas, tu, cilvēks, esi atslābis un (ļoti ātri) pieradis apsveikt citus cilvēkus pat ja ne ar labdienu, pat ja ne ar smaidu, tad kaut vai vismaz ar skatienu, kas vēsta "es tevi redzu, tu mani arī"; nu lūk, tu tāds atslābis ierodies lidostā, izej cauri kontrolēm un tad pienāc pie vārtiem, kur pulcējas ļauži, lai lidotu uz Rīgu. Arvien tuvāk nākot, tu nesaproti, kas ir citādāk nekā iepriekšējās dienās, bet tu nepārprotami jūti, ka IR citādāk. Tāda kā neuzticēšanās, noraidīšanas un baiļu aura. Smaids, ko veltīt svešam cilvēkam? Kas tad tāds? Kaut vai skatiens, kas paustu cieņu un labvēlību? Ko vēl neiedomājies! Nu, jā. Bet labā ziņa - tas tiešām, tiešām mainās. Ļoti lēni, bet mainās.
Citāta autors ir Vilis Lācītis grāmatā "Stroika ar skatu uz Londonu". Ļoti asprātīga grāmata! Mani aplausi! Es iesaku ikvienam. Grāmata izliekas esam uzrakstīta vienkāršrunā (efektu vēl paspilgtina bagātīgi lietotie žargonismi), taču patiesībā no tā saucamā literārā viedokļa grāmata ir pat ļoti izsmalcināta. Manuprāt.
Nu, ko tur daudz, paši lasiet, un recenzijas arī ir pieejamas, piemēram, šī (Berelis).
A man tās beigas (par ko daudzi recenzenti izsakās vairāk vai mazāk kritiski) - nu, tur, nevajadzējis Rahimu galināt, un nevajadzējis to storiju ar pieminekļa apmīzēja DNS - arī patika. Tā bija kā krēma kārta uz tortes, kur skaidrs, ka tortes biskvīts ir garšīgākais un galvenākais, bet nu tas krēms, tas tāds neobligāts, bet patīkama piedeva.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru