Spocīgi, jocīgi un labi

Neticami!!! Sjenna Millere spēj būt laba (ļoti laba!) aktrise! Tas man bija patīkams pārsteigums. Ka Džeimss Franko būs labs, nešaubījos. Nu, un kopumā filma - kaut kas svaigs. Aizkustināja, par spīti dīvainajam un galīgi nereālajam sižeta mugurkaulam. Vienkārši - aktieri pārliecināja, un samontēts arī bija tā "pavelkoši".

Potiche

Visvairāk filmā sasmīdināja aina, kurā Depardjē izmeta Denēvu no [savas konservu kārbai līdzīgās] mašīnas. Kopumā filma tāds pekstiņš vien, bet man prieks, ka aizgāju paskatīties, un viena otra ainiņa uznirst atmiņā pat pēc vairākām dienām! Un tas, ka tai sievietei ir jau 68 gadi, liekas vienkārši neticami!

Varbūt jāatsāk mācīties franču valoda? Klausoties, kā viņi tur pļāpā, nobrīnījos, ka tik daudzus vārdus atpazīstu...

Dancis pa trim

Filma latviešu kinematogrāfa labākajās tradīcijās (ironizēju, protams), skatītāju atstāj pie neatbildēta jautājuma "bet par ko tad bija stāsts?". Aizkadra balss mums beigās provē iestāstīt, ka - iespējams - stāsts bijis par mīlestību. Ja?! (es jautāju vēl ironiskākā tonī) Mīlestību? Kur tā bija? Labākajā gadījumā no Gintera puses, jo ne Sandras, ne Freda darbībās nekādu tādu mīlestību īpaši novērot neizdevās. Un kāda jēga bija no Gintera upura? A nekāda. Jo Sandra visu mūžu tak viņu gaidīja. Veltīgi.


Filmā ir lērums visādu butaforisku parādību, piemēram, izcili glīti koptas un manikirētas kareivju rokas.

Tai pašā laikā tā vismaz bija filma nevis velns-zina-kas kā "Baiga vasara" vai "Rīgas sargi". (Šos vājprātīgos darinājumus par filmām mēle negriežas nosaukt.)

P.S. Mārtiņš Freimanis nudien ir bijis talantīgs aktieris no dieva žēlastības. Kārtējo (un ļoti diemžēl - pēdējo) reizi varēju pārliecināties.

P.P.S. Filmas mājaslapa.