A Home at the End of the World

Vispirms uzdūros filmai (tiesa, tikai no vidus). Neko nesapratu - it kā jau nebija slikti, bet labi arī laikam ne. Viens bija skaidrs - ka ļoti, ļoti dīvaini.

Tad atcerējos, ka plauktā taču stāv Kaningema romāna tulkojums latviski. Ķēros beidzot klāt pie lasīšanas. Izrādījās pērle. Un kad visu tā apraksta, kā Kaningems, tad it nekas vairs nav dīvaini. Precīzi, izsmeļoši, nevainojami. Un viss ir īsts un reāls.

NB! Tulkojums ļoti labs. Silvija Brice.

Decemba vidus ir priecīgs

• Zigmunda suši - best sushi ever!
• Kalnciema ielas tirdziņš nudien ir tik jauks, kā stāsta.
• Sancis ar Dumbri un Texas Hold'em, un diezgan izdevies chili con carne.
• Laima + Franču kafejnīca + Jarmarka = burvīga svētdiena.
• Egle! Mīla no pirmā acu uzmetiena. Jaunais izrotāšanas koncepts arī rullē.

Latvieši esot visur

Tāaaa. Izlasīju un arī V iedevu izlasīt. Šams teica - "Lubene!" (bet izlasīja nedabiskā ātrumā, nemaz nezināju, ka šis spēj tik ātri lasīt. Teicās, ka tiešlasījumā, ne pa diagonāli). Well, ir jau arī. Bet nu interesanta tik un tā. Bija jautri lasīt. Vienkopus visādi mīti, priekšstati, patiesības, puspatiesības un ceturtdaļpatiesības par latviešiem un citiem ļaudīm iz Latvijas. Iesaku!

Lūk, Bereļa intervija ar "Latvieši ir visur" autoru.

About today

Today is the first day of the rest of your life. Don't fuck it up!

Memoirs of a Geisha

Filma, ko grūti skatīties, bet arī -- ēeeeh, tik skaisti! Kaut gan katrs  īsts japanofīls droši vien ir šausmās. Pat es atšķīru, ka šīs nu nav japānietes - pārāk smukas [gigi] - jā, izrādījās, ķīniešu aktrises. Un kas tur ir ar to nevainības pārdošanu, tam tak it kā nevajadzēja notikt?!

Bet mazā meitene, Suzuka Ohgo - aktrise no dieva žēlastības. Wow.

Terapeits

Vakar labi daudz terapeita ar Aivu. Laikam pat par daudz, vakarā drūms noskaņojums un naids pret pasauli. Mārrutks zina, kāpēc. Jo terapijas process bija ārkārtīgi patīkams, kā jau vienmēr. :)

Negribu ne ar vienu sarunāties.... ēeee... vismaz divas nedēļas.

Un ienīstu, ja atnāk cilvēki un sagaida (slepus vai atklāti), ka viņiem dos ēst. Tikpat ļoti ienīstu, ja atnāk un neēd to, ko dod, vai neēd vispār. Interesanti, kā būs šovakar. [Nevaru saņemties neko iztaisīt un nevaru saņemties iestāstīt sev, ka nekas nav jātaisa.]

Un laikam nebūs pat terapeita, jo šodienas terapeits jau tukšs.

Александр Васильев

Izrādās, ka jūtūbā ir dikti daudz visa kā laba ar AV. Iegrimu līdz ausīm.
Izcili patīkams un interesants cilvēks. Un gudrs vēl pie tam.

Sākās viss ar vakarvakarā pēkšņi uznākušo vēlmi pārlasīt Kimmerijas vasaru (sasodīts, ir tiešām, tiešām, laba, arī tagad lasot!). Šodien internetā atradu oriģināltekstu krievu valodā, jauki, ka ielādējamu; pie reizes aizrakos līdz Androņikova "Pirmā reize uz skatuves" (gomeričeskij smeh) un visbeidzot vairākas stundas Vasiļjeva :)

Padirnēju pie teļļuka

Visāda hoļivudščina, cita par citu sliktāka. Brīžiem patīkami paskatīties uz aktieriem. Dzerot vīnu, saķiķinoties ar citiem skatītājiem, kaitinot kaķi un brīžiem aizsnaužoties, ir okej. Pārmaiņas pēc.

Catwoman - tik slikta, ka jau laba. Neticami murgains scenārijs. Naivi specefekti. Tizli kostīmi. Un Halle Berija ir ar smuku figūru, bet visai neveikla. Gaita kā ķenguram, nevis kā kaķim. Vienīgi Šārona Stouna bija interesanta.

Sommersby - ai, tur tak jāpinkšķ. Žēl protagonistu! Satriecoša Džodija Fostere.

The Story of Us - brīžiem trāpīgas atziņas par tēmu, brīžiem banāli scenārija attīstības risinājumi. Bet Brūss Villiss ir labs aktieris. Feifere arī okej.

Father's Day - ir jau patīkami paskatīties uz Billija Kristela grimasēm un Robina Viljamsa ākstīšanos, bet franču filma (Les Comperes) bija pavisam cita lieta: dzīva, asprātīga, aizraujoša. Holivuda šausmīgi atpaliek. Sadomāti, samāksloti, saspīlēti. (Stulbais joks ar tualeti, piemēram. Vēeee.)

What abot Bob?  - redzēju beigas. Bija riktīgi smieklīgi.

dialogs par kaķi

- re, kā aizgāja apvainojies [par to, ka kaķim neļāva zagt desu no cilvēku sviestmaizēm]
- jā, izskatās tiešām apvainojies.
- nekas. Kad kāds no mums ies uz virtuvi, gan jau viņš atvainosies atpakaļ.

Novembris

Galvenie raksturlielumi - pelēkums, apmākums, saslapums.
Gaidīšana, pīšanās, ideju kalšana.

Bet 11. un 18. novembri arī. Nevilkos skatīties nekādu salūtu un citas izpriecas, toties pirmo reizi kopš vidusskolas laikiem aizdomājos, kas vispār notika tajos gados. Nu, tā detalizēti.

Tam palīdzēja "Bermontiāde", "Vienīgā fotogrāfija" u.c. Bija labas!

Emocionāli visvairāk aizkustināja rokoperas "Lāčplēsis" ieraksta noskatīšanās. Visādi saviļņojumi - sākot no triviālā "cik viņi tur izskatās jauni", līdz atmiņām par to, kāda es pati biju toreiz, pārdomām, kas noticis manā un Latvijas dzīvē kopš tā laika, un asarām - sajūsmas asarām par vairākām pērlēm rokoperā (gan Liepiņa, gan Zālītes, gan dziedātāju izpildījuma).


Ech!!! [šņuk, šņuk]

rekur, piemēram utt

Īsti labs karijs

Birmingemā Adil restorāns - mēli var norīt!

Kas ir karijs? Skat. šeit.

Kinsela vai Vikhema, tik un tā labi

Man patīk, kā tā sieviete raksta! Protams, ka šopaholiķes sērija bija īpaši smieklīga un patīkami pārsteidzoša (galvenokārt ar protagonisti, kas uzzīmēta ar sulīgiem, drošiem triepieniem - reizē sliktā un labā meitene, neiedomājama blondīne un apskaužama dzīvesgudriniece), bet viņas pre-šopaholiķes grāmatas, vismaz šī viena, ko es tiktāl esmu izlasījusi, tāpat kā šopaholiķes grāmatas uzrāda:

•  nesamākslotu asprātību, 
• spēju rakstīt vienlaicīgi viegli un sakarīgi, 
• talantu izveidot sižetu, kas ir pietiekami interesants, lai gribētos zināt, KasGanBūsTālāk, un pietiekami reāls/loģisks, lai nekristu uz nerviem.

Par Sofiju Kinselu alias Madlēnu Vikhemu: http://en.wikipedia.org/wiki/Sophie_Kinsella

Heartbreakers

Šī filma bija smieklīgi pārspīlēta, bet nu, nekas. :)) Dženifera Lova Hjūita jauna un sprauna, un Sigurnija Vīvere pašā spēku plaukumā, demonstrējot iespaidīgu vēl nenovītušā daiļuma un uzkrātās pieredzes kombināciju. Ainas ar Džīnu Hekmenu bija visuzjautrinošākās!

Regīna ---- Regīna!!!

Tikko pabeidzu lasīt, gribēju lasīt vēlreiz no sākuma.

Tā arī darīšu pēc Birmingemas.

RED

Retired, Extremely Dangerous ---- and pretty boring.

Filma reizēm atgādināja Ocean's Eleven, brīžiem - The Expendables, bet kopumā nedavilka ne līdz vienai, ne otrai. Labi, ka aktieri tādi, uz kuriem nav žēl paskatīties arī tik neasprātīgā un kopumā patizlā darinājumā. Tie daži jociņi, ko vērts redzēt, ir apskatāmi treilerī.

Neatceros, kur, bet vienā kritikā bija pareizi uzrakstīts, ka šī filma "simultaneously tries too hard and not hard enough".

Vislielākais pārsteigums man bija, ka, izrādās, šai aktrisei jau 46 gadi. Filmā izskatījās, ka 25.

2 izstādes

Blēņu stāsti: Auseklim Baušķeniekam - 100

Vairāk: šeit un šeit, un šeit.

Art deco stils - starpkaru perioda mode

Vairāk info šeit.

The Social Network

Kopš brīža, kad redzēju treileri, ieziņkārojos un iekārojos apskatīt.

Filma, manuprāt, nav tik laba, kā lielākā daļa kritiķu apgalvo. Drusku par daudz izdarīšanās un iztaisīšanās, drusku par maz satura un dziļuma. Tomēr bija interesanti apskatīties. Ļoti labi aktierdarbi visās galvenajās lomās.

Kārtējo reizi lika aizdomāties par to, cik daudz paralēlu pasauļu ir / notiek vienlaicīgi. Un dažās mēs piedalāmies, par to pat nenojaušot.

Tai pašā laikā - visiem sāp vienādi, visi mīl vienādi, visi vēlas tikt pieņemti, atzīti, mīlēti, novērtēti....

Un viena no spilgtākajām filmas premisām - visu, ko džeki dara, viņi dara tāpēc, lai dabūtu pussy. It kā baigi vienkāršoti un reducēti, bet - laikam tak tā arī ir. Nabadziņi. :)

P.S. 2008. gada intervija ar reālo Marku Cukenbergu.

Larry David

Līdz šim kaut kā bija pagājis garām (okei, vienīgi biju šamo redzējusi aktiera kapacitātē iekš Whatever works). Feins, feins onkulis. Pavej. (Un te tas pats uzrakstīts.)

That’s what I am now, a “rich prick.” Prick always follows the word rich. If you’re rich, you’re a prick. Just the way schmuck always follows the word poor. So I went from a poor schmuck to a rich prick without hardly any transition. Of course, I was a poor schmuck longer than I’ve been a rich prick, and frankly, I’m not that much happier as a prick than a schmuck.
 
Bet man jau nebūs laika apskatīt Seinfeld. Labi, ka Jūtūbā ir visādi jauki krikumi no Curb Your Enthuziasm. Un galvenais - viņa burvīgās intervijas.

eat pray love

Nu, aizgāju. Neobligāts nieks, bet tā jau nekas.

Galvenās varones problēmas lielākoties likās neaktuālas un/vai pašradītas un/vai infantilas (kaut gan es neapšaubu, ka ciešanas šādos gadījumos var būt īstas un patiešām sāpīgas). Neatceros kur, bet par to grāmatu bija pateikts viens asprātīgs komentārs: "grāmata tiem, kas sevi pazaudējuši, un nekādi nevar atrast, jo nezina, kas īsti jāmeklē".

Nepiekritīšu daudziem komentētājiem viskur, ka "Džūlija Robertsa kā aktrise ir apaļa nulle". Nu nav, nav tik traki. Tai pašā laikā, piekrītu - neko aktieriski dižu viņa tamā filmā nedara gan. Toties viņas starojošais smaids ir vērtība pati par sevi, kas spēj absolūti piepildīt attiecīgo brīdi un dzēst visas vēlmes pēc jelkā vēl.

Filmā bija viens moments, kas aizķēra, samitrināja acis, ielika kamolu kaklā - Ričarda Dženkinsa izcili nospēlētā epizode, kurā viņš atklāja sava varoņa sāpi.

Kas attiecas uz dolce far niente - tur es sēdēju un augstprātīgi ķiķināju. Bet ne jau visiem ir Melnā Josta iekš dolce far niente, kā man. :) Nīkuļi.

Lieki piebilst, bet - skaidrs, ka dikti skaistas bildes, bezgala seksīgs Bardems.

Pats labākais, ka kopā ar Aivu pēc filmas devāmies apmeklēt terapeitu:

White Oleander

Kādu laiku mani nebija nekas tik ļoti "uzrunājis" (lai kā man neriebtos šis vārds, pārsteigta secinu, ka nevaru atrast semantisku analogu), kā filma White Oleander. Biju gribējusi to apskatīt jau kādu laiku, bet kaut kā nesanāca. Grāmatas tulkojums latviešu valodā arī stāvēja man plauktā jau sen, bet nekad nebija īstais garastāvoklis lasīt.

Pārbraucot no LT pirmdiensvakarā jutos tieši tik izkakāta krizdole, lai reizi pa daudzām nedēļām ieslēgtu TV. Un šeku reku, uzbrauzējot - šī filma!
Okei, filma nav nevainojama, it īpaši, ja sāk salīdzināt ar grāmatu. Un vēl es nesaprotu, kāpēc atsauksmēs visi jūsmo par Renē Zelvēgeri filmā. Viss jau labi ar šīs aktrises sniegumu, bet man viņas feiss bezgalīgi krita uz nerviem. (Es nesolīju, ka būšu politkorekta.) Pie tam - grāmatā Klēras tēls, kā skaidri un gaiši norādīts un detalizēti aprakstīts, bija Odrijas Hepbernas tipāžs! Bet, nu, lai paliek. Mišela Feifere bija laba, Robina Raita - ļoti laba. Bet pats satriecošākais bija tas, ko uz ekrāna darīja Alisona Lomane. Spēcīgi!

Pēc filmas beidzot izlasīju grāmatu. Labs Silvijas Brices tulkojums. Grāmata daiļrunīga. Par izdzīvošanu, par mīlestību, par naidu. Par to, cik daudz ir paralēlu pasauļu. Par "this is a men's world." Un daudz ko citu.

Nopriecājos, ka grāmata bija plauktā. Reizēm es mīlu savus grāmatu plauktus, pat ja brīžiem es skatos uz tiem un nesaprotu, ko šīs papīra tonnas dara manā mājā.

Ellen DeGeneres on procrastination and quiet

..we're doing all these things to squeeze things together so we can save time. And I don't know about you but I don't have any more time. I have less time. But let's just say we could save up a whole chunk of time and set it aside. You know what we'd do with it? Nothing! Nothing at all! Isn't that the point - to be able to do nothing at all? But we are not guaranteed that later on chunk of time. All we have is here and now. And that's why procrastination feels so right!
Procrastination is not a problem. It is the solution. It is the Universe's way of saying: stop! Slow down! You move too fast! Listen to the music! (..)
What I'm trying to say is - if you leave tonight and you don't remember anything else that I said, leave here and remember this: procrastinate now. Don't put it off!

I like the quiet. I like the peace and quiet. Although... when you're quiet - that's when you hear the people who talk too much. There's always that one friend that never stops talking. And if you don't think you have a friend like that - you're that person!

And something else: A disturbing new study finds that studies are disturbing!

Chances are if you need both of your hands to do something, your brain should be in on it, too.