Galvenās varones problēmas lielākoties likās neaktuālas un/vai pašradītas un/vai infantilas (kaut gan es neapšaubu, ka ciešanas šādos gadījumos var būt īstas un patiešām sāpīgas). Neatceros kur, bet par to grāmatu bija pateikts viens asprātīgs komentārs: "grāmata tiem, kas sevi pazaudējuši, un nekādi nevar atrast, jo nezina, kas īsti jāmeklē".
Nepiekritīšu daudziem komentētājiem viskur, ka "Džūlija Robertsa kā aktrise ir apaļa nulle". Nu nav, nav tik traki. Tai pašā laikā, piekrītu - neko aktieriski dižu viņa tamā filmā nedara gan. Toties viņas starojošais smaids ir vērtība pati par sevi, kas spēj absolūti piepildīt attiecīgo brīdi un dzēst visas vēlmes pēc jelkā vēl.
Filmā bija viens moments, kas aizķēra, samitrināja acis, ielika kamolu kaklā - Ričarda Dženkinsa izcili nospēlētā epizode, kurā viņš atklāja sava varoņa sāpi.
Kas attiecas uz dolce far niente - tur es sēdēju un augstprātīgi ķiķināju. Bet ne jau visiem ir Melnā Josta iekš dolce far niente, kā man. :) Nīkuļi.
Lieki piebilst, bet - skaidrs, ka dikti skaistas bildes, bezgala seksīgs Bardems.
Pats labākais, ka kopā ar Aivu pēc filmas devāmies apmeklēt terapeitu:
1 komentārs:
Vizīte pie terapeita bija ilga un veselīga!
Ierakstīt komentāru